Nezināju, ka tāda diena pienāks - ka tas sāks likties "normāli" un pamazām pieņemsim un akceptēsim to, ka daba jūk prātā. Šogad, izskatās, no rudens esam ielēkuši pavasarī, un man kā dārzmīlei no vienas puses tās šķiet fantastiskas ziņas, no otras - absolūti dīvainas! Jo, kā tad es šoziem iztikšu bez "cepšanās" par sniegu un aukstumu, un mūžīgās ilgošanās pēc pavasara!? Jo, kāda gan vairs ilgošanās? Mēs jau esam pavasarī! Janvāra viducī, hm.
Parasti es janvārī snaikstos gar sēklu plauktiem, meklējot jaunākās un skaistākās "kleitas", ignorējot īstās "zivis" lielveikalu atlaižu jūrā. Bet šogad paralēli savai iecienītajai nodarbei, dārzā ravēju nezāles un nogrābstu sūnas, kas ne lūgtas, ne aicinātas ielīdušas dobēs, un aplūkoju pat šādu tādu skaistu ziedu. Un pēkšņi es saprotu, ka arī ilgām pēc pavasara piemīt šarms. Atzīšos - šoziem man mazliet to pietrūkst...
0
