"Kad atceros, kā toreiz stādīju augus, jūtos pārsteigta, ka vispār kaut kas no iestādītā ieaugās, bet galvenais bija tas, ka varēju pieskarties zemei ar rokām. Tikai tagad saprotu, kāpēc turpināju ņemties pa dārzu, lai gan nemaz nezināju, ko tur īsti daru,” raksta Frena Sorīna savā grāmatā „Rokot dziļāk”. Vakar, pārlasot šos vārdus, atkal pasmaidīju. Vai es savulaik zināju, ko daru dārzā? Nē, bet, paldies Dievam, turpināju darīt, intuitīvi nojaušot, ka tajā būs kāda jēga, atrisinājums. Un bija! Ir vēl joprojām. Zemē var atstāt daudz, bet no tās var paņemt vairāk. Daudz vairāk!
0
