Zaļš prieks man iekšā sēž! Un zaļa pārliecība, ka vēlos, lai tie visi aug un izaug. Visi! Pat, ja atkal sasēti stipri par daudz. Ik gadu pārpiķējot mazos kuslos, bet tik dzīvespriecīgos zaļos knislīšus, ir mirklis, kad saprotu – es negribu nevienu izmest. Nevienu! Kas tas ir!? Vai es tāda vienīgā – knislīšu glābēja? Un atkal visas palodzes mājās nokrāmētas… Trakākais, ka šopavasar sēšu vēl – ap apdomu, cerams. Bet vēlāk, visticamāk, aptveršu, ka atkal esmu bijusi neapdomīga, protams. Ai, nu zaļš prieks iekšā sēž!