Jau daudzus gadus vācu noziedējušo viengadīgo puķu sēklas, un katru pavasari no jauna iesēju šo sēklu miksli. Tās ir tādas pārbaudītas vērtības - cīnijas, samtenes, magones, rudzupuķes, kliņgerītes utt. Ik gadu šīm pievienojas arī jaunas, kas iepriekš nav izmēģinātas. Un katru gadu puķu kastes ir tikpat krāšņas kā iepriekšējos, un tomēr vienmēr mazliet citādas. Vai nav brīnišķīga kompozīja - pašas vāktas sausas puķu bumbas un pašas radīta piezīmju grāmata? Abas simbolizē tagadnes mirkli starp pagātni un nākotni. Vienas augs un ziedēs atkal. Otra saglabās dārza vēsturi un būs noderīga rītdien, pēc gada un desmit. Es pati pierakstu kā traka! Biju jau paspējusi aizmirst, ko darīju novembrī un ka decembrī stādīju sīpolpuķes. Un februārī tik daudz paveicu! Jā, mēs paši esam tie, kas rada brīnumu.
0
