Prieks izaug!

/Daži izvilkumi no manas slejas, kas publicēta žurnālā "Annas Psiholoģija" Nr.2, 2023/

* Kad pirmo reizi ienācu savā dārzā, kuru gan par tādu tolaik bija grūti nosaukt, nezināju, ka šī aizaugusī vieta mani plēsīs tāpat kā es bez žēlastības plēsu nezāles, ka tā cirtīs manās vārīgākajās vietās vēl dziļāk nekā es spēju iedurt ar lāpstu zemē... 

* Tie, kam ir dārzs, zina, ka prieks izaug. Katru dienu – jauns. Katru mēnesi – cits. Un katru gadu – atkal un atkal.

* Šodien daba ir mana filozofija, mana terapija un labākā skola. 

* Daba atklāj vienu no vissvarīgākajām dzīves gudrībām – pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Arī to, ka reizēm tā ir tik melna kā zeme, tik slapja kā rīta rasa un tik uzbrūkoša kā gārsa... 

* Ir vērts pazust dārzā. Un nebaidīties reizēm arī nedaudz piekust. Jo labā ziņa ir tā, ka domas dārzā nekad nepiekūst, gluži pretēji – tās, piedzīvojot dabas SPA, attīrās. Vēl vairāk – nākamajā dienā, kad domas atkal samezglojas problēmu murskulī, ir iespēja iziet dārzā un momentā atšķetināt to. 

* Dārzs ir brīnumaina vieta, kur būt, dabas visvarenības miniatūra versija, ielikta rāmī – smilšu kaste, kurā spēlēties ar dzīvi, stādot augus, mainot tos vietām, radot savu ideālo pasauli, kurā dzīvot. Vienalga, cik ne-ideāla tā būtu aiz žoga un kādi vēji tur pūstu... 

* Vietā, kur esmu radījusi savu ideālo pasauli, visticamāk, kāds cits būtu radījis savu vīziju un piepildījis savas ilgas... Iespējams, būtu tēmējis augstāk, tālāk un pavisam citā vietā... Jeb kā es mēdzu teikt – skaists dārzs katram ir cits dārzs! Jo nav tāda viena pareizā dzīves modeļa. Un galu galā mums katram ir savs sākumpunkts, arī finansiāls. 

* Dārzs ļauj iemīlēt dzīvi, piedot salnām un cilvēkiem, ļauj neliekties vējā kā tikko iestādītam kokam, bet meklēt pēc atbalsta un noturēties savā vietā, savos lēmumos, izvēlēs...

* Dārzs dod iespēju vienmēr ilgoties pēc rītdienas, lai atkal ieraudzītu skaistumu, ko pasaule rada. Vērot dabu, kā tā mainās. Vērot sevi, kā mainies pats. Un skatīties, kā abi augat. 

* Dārzs mainās ne tikai tādēļ, ka tas aug. Dārzs mainās, jo mainās cilvēks, kas šo dārzu kopj. 

* Šodien esmu pārliecināta, ka ikviens, kurš izvēlas kārtot un iekopt vidi ap sevi, nedara to tikai praktisku apsvērumu dēļ, bet apzināti vai neapzināti vēlas sakārtot sevi, kaut ko atrisināt sevī... Un, jo mežonīgāku vidi izvēlas kārtot, jo lielāka ir nepieciešamība pēc pārmaiņām, un jā – arī lielāks prieka lēciens pēc tam.

* Man dārzs ir īpaša vieta pasaulē. Savā dārzā tu atradīsi savas atbildes. Iespējams, tās būs pavisam citas. Šī ir oda dabai, mana mīlestības vēstule tai. Un pateicība.

Paslēpes

Man patīk, ka augu lapas spēlē paslēpes brīdī, kad tās vīst... Tāpēc tulpes stādu bariņā - vienādas vismaz pa piecām, bet labāk - vairāk, un šādas grupiņas izvietoju dažādās vietās tālāk no dobes malas. Arī dekoratīvos sīpolus izvietoju katrā brīvā laukumā - vismaz divdesmit, lai sasniegtu lielāku efektu, un izvietoju vēl tālāk no dobes malas, dobes dizļumā. Tulpes ir pirmās - tās skaisti uzzied, kad ziemcietes pavisam mazas... Tulpes vīst, ziemcietes aug. un novītušās lapas neviens vairs neredz. Tāpat ar dekoratīvajiem sīpoliem... Lai gan tiem lapas lielākas nekā tulpēm, ziemcietes tik turpina augt un augt, un pamazām aizsedz daļēji vai pat pilnībā dekoratīvo sīpolu neglītās lapas... Tāpat krokusus, sniegpulksteņus, muskares un cias sīkaļas izvietoju zem krūmiem. Kamēr tie pliki, pavasara košumi iepriecina, bet, kad lapas sazaļo, sīpolpuķes jau sen kā noziedējušas. Augiem patīk paslēpes. Pamēģiniet!

Mani novērojumi. Ja vēlies - padomi

Šie ir tikai daži mani novērojumi, viesojoties dažādos dārzos. Ja vēlies, izmanto tos kā ieteikumus. 

 1. Samērīgums. Manuprāt, tas ir, ja ne pats svarīgākais, tad ļoti, ļoti svarīgs faktors. Patiesībā par to jādomā, būvējot māju. Mazā dārzā neder liela māja. Neder, un viss. Bet bieži vien tā tur stāv, dabūt prom nevar un ar dārzu kaut kas ir jāiesāk.  Kaut ko iesākt var, bet... nemaz nav viegli. Viena no iespējām - vizuāli pacelt dārzu uz augšu, taču tad atkal jāraugās, lai saules nepietrūktu. Jo tad atkal nebūs labi. Savukārt lielā teritorijā maza māja der, bet neder mazas dobes. Labāk vienu lielu un izteiksmīgu!

2. Kokaugi. Tie ir galvenais dārza apjoma un karkasa veidotāji. Daudzi neizmanto kokaugus, lai noslēptos no kaimiņiem, un neizmanto tos, lai noslēptu nepievilcīgu skatu. Var jau būt, ka kādam tiešām patīk dzīvot kā uz skatuves vai lūkoties kaimiņam logos. Tas tiešām jānoskaidro! Jo, ja nu patīk!? Tāpat bieži vien, sastādot kokaugus līnijā gar žogu, joprojām nav iespējams noslēpties, tāpēc, manuprāt, reizēm ir vērts pakāpties nostāk - vairāk uz dārza centru. Taču daudzi baidās zaudēt zālienam atvēlēto teritoriju, kur varētu gulēt un sauļoties. Un galu galā sauļojas "uz skatuves". Par to vērts padomāt, jo vienmēr var mēģināt panākt divus (reizēm vairāk) labumus uzreiz. 

3.  Dārza funkcija. Ar to, iespējams, būtu jāsāk - ar sapratni, kam dārzs tiks izmantots. Vai vēlies uz to skatīties, vai tajā būt, vai vēlies daudz smaržu un krāsu, vai arī mūžzaļus akcentus, vai varbūt visu kopā? Vai gribi dārzeņus audzēt, vai arī nedarīt neko? Vai gribi, lai bērni varētu spēlēt bumbu, vai arī līkumot pa taciņām savā "mūžamežā"? Ir tiks daudz jautājumu, kurus sev uzdot, pirms saprast, kurp doties. Jo doties var visdažādākajos virzienos. Man patīk teikt, ka ir ļoti daudz variāciju, kā izveidot dārzu, bet tikai viens būs īstais tev šobrīd. Iespējams, pēc dažiem gadiem vēlēsies jau kaut ko citu, bet, manuprāt, vajag dzīvot "šeit un tagad" un izvēlēties to, ko vēlies šobrīd. 

Gaidot pavasari

Šodien meklēju vārdus... un atradu tos pati savā grāmatā "Atrasti dārzā. Krikumi par dabu un mums". Nudien... "Tas laiks, kad ar nepacietību gaidi ierodamies pavasari, ir stindzinošs."  

Pavasara sajūta dzimst janvārī

Šorīt pamanīju, ka ir jau gaišāks. Sniegs nokusis, tāda pavasarīga sajūta janvāra viducī. Un dienas gaitā vēl arī saule uzspīdēja. Nu īsts pavasaris! Protams, protams, ziema ir klātesoša, bet pavasaris vispirms jau dzimst sirdī un domās. Tāpēc iesaku stādīt hiancinšu un narcišu sīpolus, veidot skaistas kompozīcijas. Es savu pavasara sajūtu jau pirms dažām dienām uztaisīju, un zaļie pirkstiņi, pieskaroties zemei, dejoja aiz prieka!

Gads manā dārzā

Dāvanas!

Ziema dārzniekam ir gaidīšanas laiks. Arī dāvanu gaidīšanas laiks! Ar ko ziemā var pārstegt un iepriecināt cilvēku, kam sirdī dārzs un domas pavasarī?  

*Ar grāmatu, kas aizvedīs pārdomu ceļojumā uz dārzu, un ļaus pasmaidīt par dārznieka dzīvi un izvēlēm.

*Ar plānotāju/piezīmju grāmatu, lai ir kur piefiksēt nopirkto augu nosaukumus un plānot dārzu. 

* Ar kreklu ar divdomīgu uzrakstu, kuru sapratīs ikviens dārznieks, un ne tikai!

Un tepat jau visas dāvanas ir! Atliek vien izvēlētes īsto vai salikt komplektu Jūsu mīļajam cilvēkam, un pavasaris pie viņa ieradīsies daudz agrāk 

Bildes "pirms" un "pēc"

Es ļoti gribētu salikt bildes ar dārziem vai dārza daļām, kuriem esmu palīdzējusi tapt... Bet dārzs ir ilgstošs process, ir jāgaida vairāki gadi līdz tādam rezultātam, ko redzu savās vīzijās. Var, protams, salikt bildes ar "pirms" un "pēc", bet tūlītējs, acīmredzams efekts būtu tikai tad, ja tiktu iestādīti lieli koki un krūmi (to diemžēl var atļauties vien retais!) un ziedošas ziemcietes. Realitātē situācija nedaudz atšķiras... Tiek iestādīti mazi (kādreiz, atļaušos teikt, pat mikroskopiski) koki un krūmi atbilstoši klienta izvēlētajam šī brīža finansiālajam ieguldījumam dārza tapšanā, un tādā gadījumā ziemcietes kādu laiku (pat gadus) var būt pat garākas par krūmiem. Vai tas ir skaisti? Nez. Man patīk, jo redzu, kā te izskatīsies nākotnē. Klientam patīk, jo ir sperts pirmais solis, lai veidotos ainava, un viņš, tāpat kā es, zina, ka, lai dobe parādītu sevi visā tās krāšņumā, vispirms tajā ir jāsastāda augi. Bet, vai patiks skatītājam, tas būs atkarīgs no tā, cik ļoti viņš iedziļināsies ainavas veidošanas procesā. Visātrāko efektu bildēm "pirms" un "pēc" var panākt ziemciešu un graudzāļu dobēs - reizēm jau pirmās sezonas laikā ir acīmredzams prieks, bet pēc pāris gadiem jau pārņems tā īpašā wow! sajūta. Diezgan "gatavu" ainavu var panākt arī ar lielajiem kokiem un krūmiem (tādi ir nopērkami, un es patiešām no sirds ieteiktu vismaz vienu lielu koku iestādīt, ja dārzs atrodas klajuma vidū). Bet ar pārējiem dārziem ir tā, ka ainava veidojas pamazām. To zina katrs, kurš ir veidojis savu dārzu. Jo ir svarīgi, lai no skatiena zemes līmenī tas tomēr paceltos augstāk, lai veidotos telpa, kokaugu karkass, kas kalpo gan fonam, gan apjomam... Turklāt ikvienam augam ir jāiesēžas savā vietā. Profesionālis to iesēdinās uzreiz īstajā vietā, mazāk zinošais, iespējams, īsto vietu atradīs eksperimentējot un vairākkārt pārstādot... Taču pa īstam, manuprāt, augu "iesēdina" tikai laiks (ak, man būs reāli grūti pastāstīt šo savu sajūtu vārdos). Tas ir tad, kad augs sāk draudzēties ar saviem kaimiņaugiem un kad tie viens otru papildina, pieglaužas, spēlējas, turklāt dažādos gadalaikos... Nu tā - tas īsumā par manu dārza veidošanas sajūtu, kas radusies praksē, savulaik pieļaujot simts un vienu kļūdu, un papildus vairāku gadu garumā gūstot profesionālās zināšanas par augiem un ainavas veidošanu... Visu joprojām nezinu, turpinu mācīties, jo augu pasaule ir neaptverami liela. Taču, kā es mēdzu teikt saviem klientiem, man ļoti patīk tas, ko daru. Man tiešām liekas, ka man ir dārza izjūta, bet par to lai  tomēr spriež citi.

Rudens un pavasaris

Pavasarī redzēsi to, ko paveiksi rudenī. Jā - tas ir stāsts par sīpolpuķēm. Ja neiestādīsi tagad, pavasarī tās neuzziedēs. Varbūt uzziedēs tās, kas iestādītas pirms gada, diviem, trim.. . Ja ieguldīsi laiku tagad, jā, un arī naudu, protams, un vēl šķipsniņu izdomas un radošuma, pavasaris uzplauks īpaši krāšņi. Es stādīšu vien novembrī. Klausīšos, protams, laika ziņas, lai nenokavētu un nebūtu talkā jāņem leduscirtnītis. Bet ar sīpolpuķu stādīšanu es parasti nesteidzos.... jo tad man liekas, ka tāds īss aukstumposms starp rudeni un pavasari vien bijis.  

Rudens darbs - ieraudzīt labo

Vēl ir laiks paspēt sakārtot, izrakt un iestādīt kaut ko jaunu, bet galvenais - novērtēt to, kas ir šobrīd,  pamanīt labo un tikai tad izvērtēt kļūdas un plānot nākotni. 

Krāsas paturēt atmiņās

Rīt oktobris. Oktobris pamazām nomet lapas un krāsas... Reizēm pavisam. Reizēm kādu vēl atstāj novembrim. Tāpēc tās vēl var paspēt noķert, nepalaist vējā, bet saglabāt herbārijā un atmiņās. Kamēr viss vēl nav apsegts ar sniegu. Kamēr vēl krāsas šai rudenī. 

Jaunais dārzs un senais dārzs

Divi tik dažādi dārzi! Viens pļavas viducī, kur vēji var ieskrieties un spēlēt tiem vien zināmas rotaļas, ar tikko uzbūvētu māju centrā. Otrs priežu ieskauts sens dārzs, kur augi dzīvojas gadiem ilgi, cenšoties saglabāt savu vietu, kad uzrodas kāds jauniņais un meklē dzīvesvietu. Starp abu dārzu apmeklējumiem bija vien nakts, tāpēc kontrasti bija acīmredzami. Vienmēr novērtēju seno dārzu šarmu. Pat ar kļūdām, tie veido ārtelpu, kokaugu karkasu, kas tik svarīgs ainavas veidošanai. Jaunajos dārzos vienmēr esi nulles punktā, lai radītu jaunu pasauli un iztēlotos, kā te izskatīsies pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem, bet tajā pašā brīdī zini, cik tāls ceļš vēl ejams līdz rezultātam un ka iestādītie augi sākotnēji izskatīsies kā tādi mazi "knislīši lielā okeānā". Pēc pieredzes, ikvienam jaunā dārza īpašniekam iesaku ieguldīt naudu vismaz viena liela koka iegādei. Jā, tas prasa finanses, taču tukšā klajumā ap sevi pamazām sāks veidot telpu. Protams, bez šāda akcentauga var iztikt, stādīt mazu koku un gaidīt... Dārzs jau vispār ir par gaidīšanu, pacietību un vērošanu. Bet, manuprāt, dārzs kļūst skaists tikai pēc laika. Tāpēc man patīk tajos senajos iegriezties, apmaldīties un varbūt palīdzēt ar kādu svaigu padomu. 

Katram dārzam ir stāsts

Tā ir tāda svētlaimīga sajūta - nonākt nepazīstamā dārzā un sajust to, parunāt ar to, pamanīt kaut ko tādu, ko dārza saimnieks līdz šim nav ieraudzījis. Varbūt pagājis garām. Nav pievērsis uzmanību. Un just, ka otrs uztic tev savu dārzu... lai tu to iepazītu un varbūt ierosinātu pamēģināt ko jaunu. Ikvienam dārzam ir savs stāsts, un tas ir jāturpina, nevis jāizdzēš, lai sāktu tukšā vietā. Manuprāt, ir jārespektē pagātne, jānovērtē lielie koki, viss labais, kas paveikts līdz šim, un tikai tad var doties uz priekšu.  

Uz tikšanos, vasarā!

Katru gadu viens un tas pats - uzrodas tā smeldzīgā vēlme tomēr paspert soli atpakaļ vasarā. Bet rudens tik katru dienu rauj uz priekšu. Uz tikšanos, vasara!

Varu Tev palīdzēt...

Šodien pabeidzu kārtējo dārza projektu un divu dobju izstrādi. Ja vēlies, lai palīdzu Tev ar padomu (aizbraucu, apskatu un iesaku) vai pat izplānot dārza zonējumu un apstādījumus 2D vai 3D formātā, raksti man uz [email protected]. 

Rudenī sākas dārza sezona

Vai piekrīti, ka rudenī, lai arī nav vēl beigusies iepriekšējā sezona, jau sākas nākamā? Rudens ir  kļūdu izvērtēšanas un plānošanas laiks. Dārzs, kas mūs ik dienu vasarā tik ļoti iepriecinājis, mēdz arī pievilt... Reizēm kādi augi izrādās skaisti tikai katalogos, bet realitātē nešķiet ne pievilcīgi, ne saderīgi ar mums. Rudens ir mazliet tāds kā nomierināšanās laiks, lai gan man pašai tas sākas jau nedaudz agrāk. Kā rakstīju savā grāmatā "Atrasti dārzā", vasaras vidū sākas "gurķošanās". Jā, jā - ēdu pilnām mutēm gurķus un gurķojos (lasi - baudu dārzu)... Pavasara trakums sen jau aiz muguras, un līdz nākamajam vēl laiks jāpagaida, bet par krāšņajām dobēm pavasarī, kā zināms, gan būs jāparūpējas jau tagad - rudenī... Baudām šo skaisto gadalaiku, baudām dārzu un... sakārtojam savus dārzus, saliekam plānus pa plauktiņiem... Un novērtējam to, kas mums jau ir! 

Klusumu sadzirdēt

Vai atceries, par ko Tu domāji, pirmo reizi ienākot savā jaunajā dārzā? Es atceros! Es domāju par to, ka man te būs zāle vien un es varēšu aicināt draugus un ballēties no rīta līdz vakaram, un cauru nakti. :) Kurā mirklī tas mainījās? Nezinu. Bet diezgan ātri. Sākumā dārzs bija skaļš, bet ar gadiem tas kļuva klusāks, nianasētāks. Sāku ieklausīties putnu skaņās, sadzirdēt bites, meklēt pārvērtības... un, jā - es sāku stādīt. Pirmos kokus, pirmās puķes... Ak, vai tā nav klasika?! Bet ballītes reizēm notiek joprojām. Kā tad bez tām!? :) 

Vēlme otru uzklausīt

Daudzu gadu garumā, kopš strādāju žurnālistikā, esmu iemācījusies darba vidē uzklausīt jebkuru viedokli - nelabot to, nevaimanāt, kā tā vispār var domāt, nesmieties, nedusmoties, nejaukties, nebāzties virsū ar saviem uzskatiem, nepārliecināt par savu taisnību, netiesāt... Esmu iemācījusies uzklausīt un pieņemt, ka šobrīd, šajā dzīves posmā, otrs tā domā un dzīvo, un, iespējams, jau rīt teiks citādi. Jo, iespējams, nakts laikā atkal būs apguvis kādu gudrību vai dzīves mācību. Ne vienmēr paklusēt un piekrītoši pamāt ar galvu ir viegli. Vieglāk būtu pateikt, ka es, iespējams, uzskatu pilnīgi citādi. Īpaši grūti paklusēt brīdī, kad otrs agresīvi un pārliecinoši stāsta, manuprāt, muļķības. Taču daudzu gadu laikā esmu nonākusi līdz tam, ka primāri man ir vēlme otru uzklausīt un censties saprast, kāpēc viņš tā domā, uzdodot viņam jautājumus, kuri, iespējams, jau norāda, ka mūsu viedokļi atšķiras. Vēl vairāk - uzdodot pat ļoti daudzus jautājumus, ir iespējams sadzirdēt īsto atbildi un saprast, kāpēc otrs domā, iespējams, diametrāli pretēji man. Iemaņas pieņemt otra viedokli (pieņemt šajā gadījumā nozīmē nesist pretī ar saviem uzskatiem), jāatzīst, man patiešām palīdz ikdienā, arī šajā otrajā profesijā, sadarbojoties ar klientiem un palīdzot veidot un iekārtot viņu dārzus. Ir daudzas situācijas, kur mūsu viedokļi atšķiras. Piemēram, es pilnīgi noteikti nefanoju par plastmasas apmalēm un ģeotekstilu kalniem, jo savā dārzā mierīgi iztieku bez tiem, bet, redzot, ka klienta dārzā tādas jau ir izveidotas, nemetos virsū ar savu "patiesību", lai pārliecinātu, cik tas ir neestētiski, nevajadzīgi un blablabla. Vēl vairāk - ja klients izsaka vēlmi pēc plastmasas apmalēm, ģeotekstila un mulčas, jo nevēlas ravēt nonstopā, viņa viedokli apceptēju. Arī tad, ja nepiekrītu. Jo es zinu - nav tādas vienas taisnības. Katram tā ir sava. Un šajā dārzā būs jādzīvo manam klientam, tāpat kā viņam pašam jādzīvo sava dzīve. Vienīgi, atšķirībā no žurnālistikas, kad otru uzklausu un oponēju viņam ar jautājumu palīdzību, cenšoties noskaidrot, kāpēc viņš tā domā, dārzu un ainavas dizainu veidojot, papildus tam visam informēju par pamatlietām, kas dārzā ir jāievēro. Bet to visu, protams,  var arī neievērot! Var pārstādīt un ļauties mūžīgajam dārza izzināšanas ceļam, pa kuru savulaik devos arī es. Galu galā es vienmēr paturu prātā - ja atnāktu desmit dažādi ainavu arhitekti, dārza dizaina veidotāji un dārznieki, viņi katrs piedāvātu savu atšķirīgu vīziju. Starp citu, ja tas nebūtu ļoti dārgi, es pat ieteiktu ikvienam pamēģināt uzrunāt vismaz trīs cilvēkus, lai viņi piedāvā savu versiju par jūsu dārzu. Kā es rakstīju savā grāmatā "Atrasti dārzā. Krikumi par dabu un mums" - "Skaists dārzs katram ir cits dārzs", un to es vienmēr cenšos paturēt prātā. Turklāt dārzs ir augošs un mainīgs. Un mainās arī cilvēku domas, mainās gaume, mainās dzīve. 

Tu padari dārzu īpašu!

Kas veido Tavu dārzu? Iespējams, Tu pati(s). Vai arī kopā ar kādu palīgu (ainavu arhitektu, dārznieku, draugu). Kas padara Tavu dārzu īpašu? Tikai Tu un Tava ģimene! 

Pierakstīt ir vērts...

Labi, ka pierakstu nopirktos augus (šķirņu nosaukumus, ziedēšanas laikus, augstumus), kā arī atzīmēju savā dārza piezīmju grāmatā, kur dobē esmu tos ielikusi. Tādā veidā praksē esmu apguvusi ļoti daudz augu nosaukumu, izpētījusi, kā augi uzvedas, kas tiem patīk/nepatīk, un varu dalīties savās zināšanās arī ar citiem. Reizēm mīļie augi izsalst, un ir labi, ja var pašpikot savās piezīmēs, lai uzzinātu šķirnes nosaukumu, un iegādāties tādu pašu. Pierakstīt ir vērts! Pierakstīt ir gudri. Mācīšanās no savas pieredzes ir laikietilpīga, bet arī ļoti vērtīgs process, it īpaši, ja tas notiek tik skaistā mācību telpā kā dārzs.