Vēlme otru uzklausīt
13. augusts, 2022 pl. 14:21,
Nav komentāru
Daudzu gadu garumā, kopš strādāju žurnālistikā, esmu iemācījusies darba vidē uzklausīt jebkuru viedokli - nelabot to, nevaimanāt, kā tā vispār var domāt, nesmieties, nedusmoties, nejaukties, nebāzties virsū ar saviem uzskatiem, nepārliecināt par savu taisnību, netiesāt... Esmu iemācījusies uzklausīt un pieņemt, ka šobrīd, šajā dzīves posmā, otrs tā domā un dzīvo, un, iespējams, jau rīt teiks citādi. Jo, iespējams, nakts laikā atkal būs apguvis kādu gudrību vai dzīves mācību. Ne vienmēr paklusēt un piekrītoši pamāt ar galvu ir viegli. Vieglāk būtu pateikt, ka es, iespējams, uzskatu pilnīgi citādi. Īpaši grūti paklusēt brīdī, kad otrs agresīvi un pārliecinoši stāsta, manuprāt, muļķības. Taču daudzu gadu laikā esmu nonākusi līdz tam, ka primāri man ir vēlme otru uzklausīt un censties saprast, kāpēc viņš tā domā, uzdodot viņam jautājumus, kuri, iespējams, jau norāda, ka mūsu viedokļi atšķiras. Vēl vairāk - uzdodot pat ļoti daudzus jautājumus, ir iespējams sadzirdēt īsto atbildi un saprast, kāpēc otrs domā, iespējams, diametrāli pretēji man. Iemaņas pieņemt otra viedokli (pieņemt šajā gadījumā nozīmē nesist pretī ar saviem uzskatiem), jāatzīst, man patiešām palīdz ikdienā, arī šajā otrajā profesijā, sadarbojoties ar klientiem un palīdzot veidot un iekārtot viņu dārzus. Ir daudzas situācijas, kur mūsu viedokļi atšķiras. Piemēram, es pilnīgi noteikti nefanoju par plastmasas apmalēm un ģeotekstilu kalniem, jo savā dārzā mierīgi iztieku bez tiem, bet, redzot, ka klienta dārzā tādas jau ir izveidotas, nemetos virsū ar savu "patiesību", lai pārliecinātu, cik tas ir neestētiski, nevajadzīgi un blablabla. Vēl vairāk - ja klients izsaka vēlmi pēc plastmasas apmalēm, ģeotekstila un mulčas, jo nevēlas ravēt nonstopā, viņa viedokli apceptēju. Arī tad, ja nepiekrītu. Jo es zinu - nav tādas vienas taisnības. Katram tā ir sava. Un šajā dārzā būs jādzīvo manam klientam, tāpat kā viņam pašam jādzīvo sava dzīve. Vienīgi, atšķirībā no žurnālistikas,
kad otru uzklausu un oponēju viņam ar jautājumu palīdzību, cenšoties noskaidrot, kāpēc viņš tā domā, dārzu un ainavas dizainu veidojot, papildus tam visam informēju par pamatlietām, kas dārzā ir jāievēro. Bet to visu, protams, var arī neievērot! Var pārstādīt un ļauties mūžīgajam dārza izzināšanas ceļam, pa kuru savulaik devos arī es. Galu galā es vienmēr paturu prātā - ja atnāktu desmit dažādi ainavu arhitekti, dārza dizaina veidotāji un dārznieki, viņi katrs piedāvātu savu atšķirīgu vīziju. Starp citu, ja tas nebūtu ļoti dārgi, es pat ieteiktu ikvienam pamēģināt uzrunāt vismaz trīs cilvēkus, lai viņi piedāvā savu versiju par jūsu dārzu. Kā es rakstīju savā grāmatā "Atrasti dārzā. Krikumi par dabu un mums" - "Skaists dārzs katram ir cits dārzs", un to es vienmēr cenšos paturēt prātā. Turklāt dārzs ir augošs un mainīgs. Un mainās arī cilvēku domas, mainās gaume, mainās dzīve.